Iesaukas cilvēkiem bieži vien tiek izdomātas joka pēc vai lai nedaudz paķircinātu kādu par viņa ārējo izskatu, ģērbšanās stilu, uzvedību, paradumiem vai ko citu, kas kaut kādā mērā ir saistīts ar šo cilvēku. Šīs citu izdomātās iesaukas pielīp un no tām vairs nevar tikt vaļā nedēļām, mēnešiem un pat gadiem ilgi.
Pirmās iesaukas mēs iegūstam skolas laikā. Tā notika arī ar mani, jo bērnudārzu nebiju apmeklējis, tādēļ pirmā saskarsme ar audzinātājiem un vienaudžiem bija tieši 1. klasē.
Iesauku ‘Orlach’ ieguvu 1. vai 2. klasē (šobrīd vairs tiešām precīzi neatceros, kurā klasē..). Tā ir saistīta ar manu uzvārdu – Orlovskis -, kuru var dažādos veidos locīt un atvasināt. Ja nemaldos, tas bija mans klasesbiedrs Toms, kurš pirmais mani sāka tā dēvēt. Ja es šodien Tomam jautātu, vai viņš atceras, ka bija pirmais, kas mani tā nodēvēja, viņš noteikti atbildētu noliedzoši, jo ir grūti noteikti to, kā tad tā iesauka pielipa man.
Vienā klasē ar mani toreiz mācījās vēl divi Edgari, tādēļ iesaukas izdomāšana katram bija ērts risinājums, lai izvairītos no brīžiem, kad kāds klasesbiedrs nosauc vārdu ‘Edgars’, un mēs visi trīs atsaucamies.
Patiesībā jau tam, kā mūs apkārtējie dēvē, mums vajadzētu būt visai vienaldzīgam, jo mēs katrs piedzimām bez vārda, un vārds mums tika dots tikai tādēļ, lai tas mūsu personībai kaut ko sniegtu un lai vārds atšķirtu mūs no citiem.
Kādam es vienmēr būšu vienkārši Edgars, kādam – Orlačs, kādam – Edzīts, kādam – Edžiņš, bet vēl kādam – Edža. Un ne par vienu no šiem mana vārda vai uzvārda locījumiem es nesatraukšos, jo galvenais nav vārds, bet gan personība, cilvēks, indivīds, kuram pēc dzimšanas tiek dots vārds.
Par ‘Orlach’ jeb ‘Orlaču’ mani dēvē jau aptuveni 12 gadus, taču tikai daži zina patieso stāstu par to, kā radās šī iesauka. Un tieši tādēļ šis raksts par manu iesauku ir tapis.
