Četri mēneši studenta statusā

Šovakar šķiet, ka 5. septembris bija kaut kad vakar vai aizvakar – tik nesen, tomēr realitāte ir cita. Esmu pieveicis savu 1. kursa 1. semestri studenta statusā, mācoties  (jo Stradiņos mācās, nevis vienkārši studē), RSU. Šobrīd tikai pirmo no vismaz sešiem.

Neviens sākums nav viegls. Arī man mācību uzsākšana RSU nebija tā vieglākā, taču nevaru arī teikt, ka katru dienu kritu izmisumā par n-tajām lapām, kuras jāizlasa, lai uzrakstītu kopsavilkumu jeb kopīti. Sākumā viss bija jauns – jauni cilvēki gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, jauni pasniedzēji, kuriem bija savas individuālas prasības, kā arī citāds dienas režīms.

Lielākā daļa manu jauno cīņubiedru ir patiešām interesantas personības. Ar daudziem no viņiem ir interesanti parunāt par tēmām,  sākot ar sportu un beidzot ar vakar izlasīto ziņu kādā interneta portālā. Dažus no viņiem gan nevaru iztēloties kā žurnālistus, bet tās jau ir tikai manas domas, jo gandrīz nevienu no viņiem tik labi nemaz nepazīstu.  Prieks, ka ir cilvēki, kuriem tiešām ir mērķi un apņēmība kaut ko paveikt, un ar to es nedomāju tikai mērķus kā kaut kā izvilkt trīs gadus sekmīgi un bez parādiem, lai iegūtu to diplomu par bakalaura grāda iegūšanu, bet gan reālu apņēmību, kaut kur iesaistīties un kaut ko sākt reāli darīt. Cik no mums visiem (uzsākām 43) galu galā pēc 3 gadiem stāvēs uz RSU Lielās Aulas skatuves ar nupat saņemto bakalaura grādu Žurnālistikā, to nezina neviens. Protams, ceru, ka šis skaitlis būs pēc iespējas lielāks, tomēr, ja būtu gatavs ar kādu saderēt, teiktu – ne vairāk kā 12 (un, iespējams, ka pat tas ir ļoti optimistisks skaitlis). Lielākais vairums ir atsaucīgi un visādā ziņā jauki cilvēki, ar kuriem patīkami kontaktēties, sadarboties, pasmieties jautros brīžos un kopīgi paraudāt, kad darbi ir sakrājušies pāri galvai.

Četru mēnešu laikā gandrīz visi pasniedzēji ir atkosti. Kāds kopsavilkumus un referātus vispār nelasa, bet atkal kāds cits rūpīgi pārlasa visu, labo, izdara piezīmes un stingri vērtē. Savukārt kādam citam patīk bārstīt asprātības kā sētniekam smiltis uz apledojušas ietves. Ir arī pasniedzēji, kuri hroniski neatbild uz e-pastiem pat, ja problēma tobrīd šķiet patiešām ārkārtēja un svarīga un pasniedzējs ir vienīgais, kurš spēj viest skaidrību. Iepriecina, ka visi pasniedzēji ir mūsdienīgi un ka viņi interesējas un pietiekami labi pārzina ne tikai savu konkrēto sfēru, bet arī sabiedrībā aktuālas tēmas. Pēc lekcijām visi noteiktās robežās ir atvērti un labprāt atbild uz jautājumiem, ja, protams, nav pārlieku sliktā garastāvoklī. Nav ko noliegt – ir bijušas vairākas lekcijas, kurās labāk būtu gulējis, nevis klausījies, ko monotonā balsī runā vai diktē pasniedzējs, un nevis tādēļ, ka nebūtu iepriekšējā naktī gulējis,  bet gan tā iemesla dēļ, ka konkrētā informācija man šķiet vairāk kā neinteresanta un nesaistoša.

Lieta, pie kuras sākumā ļoti nevarēju pierast un daudz par to žēlojos, ir literatūra angļu valodā, jo tā ir jāizmanto daudz lielākā vairumā nekā literatūra latviešu valodā. Es, bez šaubām, esmu ieguvējs, jo varu papildināt savas angļu valodas zināšanas, taču joprojām bieži vien turpinu gausties par to, cik daudz laika dažkārt paiet, tulkojot nesaprotamus vārdus, frāzes un teikumus.

Ja laika posmā no 2005. gada rudens līdz 2011. gada vasarai, kad mācījos pamatskolā un vidusskolā, modos ap 7 no rīta, tad šobrīd mana diena sākas vismaz stundu vēlāk. No vienas puses, iespējams, tas ir slikti, jo režīms vairs nav tik stingrs un noteikts, bet, no otras puses, no rītiem daudz retāk esmu samiegojies un rīti vairs nav tik steidzīgi, kādi tie bija iepriekšējos gados.

Šo četru mēnešu laikā esmu ieguvis, pirmkārt, pārīti draugu (gan jau noteikti tas pārītis visu sapratīs), otrkārt, neatsveramu pieredzi, komunicējot ar neskaitāmu daudzumu nepazīstamu cilvēku, treškārt, sapratni par to, cik daudz jāstrādā un kas tieši jādara, lai pamazām piepildītu lielos mērķus, ceturtkārt, sapratni, ka pašlaik virzos pareizajā virzienā un ka esmu nonācis tur, kur tiešām vēlējos nonākt, un ka man vēl ārkārtīgi daudz jāmācās, lai izzinātu mediju sfēru un kļūtu par to, kas es vēlos būt.

Šie četri mēneši ir tikai sākums. Sākums savu mērķu realizēšanā, jo universitāte ir tas sākuma punkts, kas sniedz sapratni par to, vai es to patiešām vēlos un vai būšu gatavs ar to – žurnālistiku – saistīt turpmāko dzīvi.

Interesanta statistika:

• RSU auditorijās un mācību telpās lekciju ietvaros kopā pavadītas 93 stundas = 62 (lekciju skaits) x 1h 30min (vienas lekcijas ilgums) (netiek ieskaitītas angļu valodas lekcijas, jo bija nenoteikts skaits, kā arī laiks, kas pavadīts, rakstot eksāmenus).
• Kopā uzrakstīts 21 kopsavilkums, 2 esejas, 4 referāti, viens apjomīgs grupu darbs un ievērojams cipars angļu valodas rakstu darbu.
• 2,5 h – mazākais stundu skaits, kas veltīts miegam iepriekšējā naktī pirms semināra.
• 4 – 5 h – vidējais laiks, kādā tapa viens kopsavilkums (apjoms – 2-3 lpp. ).