3. desmits

Atceros, ka mana pirmā dzimšanas dienas ballīte notika manā 10. dzimšanas dienā 2001. gadā. Tā tika sarīkota ar novēlošanos, jo nupat biju pārvācies uz savu jauno dzīvesvietu, taču biju pārliecināts, ka šī dzimšanas diena noteikti ir jānosvin. Šķiet, ka toreiz biju ielūdzis sešus vai septiņus savus draugus un “ballējāmies” tā, kā to dara 9 un 10 gadus veci bērni.  Nemaz nespēju noticēt, ka tā “ballīte” notika jau pirms apaļiem 10 gadiem.  

Ja, piemēram, 9-14 gadu vecumā visi vēlamies justies vecāki un parādīt citiem, īpaši jau pieaugušajiem un saviem vecākiem, cik patstāvīgi un pieauguši esam, tad pēc 18. dzimšanas dienas nosvinēšanas ir vēlme, lai laiks apstātos un lai Braiena Adamsa dziesmas “18 Till I Die” vārdi piepildītos, un mums vienmēr būtu 18 un ne gads vairāk.

Piekrītu teicienam, ka esam tik veci, cik paši jūtamies un pasē norādītais dzimšanas datums vajadzīgs tikai tam, lai mūsu personas kods atšķirtos no citu cilvēku personas kodiem. Bieži vien 30-gadnieki ir nenopietnāki par daudziem padsmitgadniekiem vai arī, piemēram, 22 gadus vecs jaunietis zina labāk, ko vēlas no dzīves, nekā 40-gadnieks, kuram ir divas augstākās izglītības. Ja pats jūties gana jauns, tad viss ir pilnīgā kārtībā, tādēļ vecums gandrīz nekad nav svarīgs un noteicošs lielums.

Jo vecāks kļūsti, jo saproti lietas, kuras pirms pieciem vai desmit gadiem nekādi nevarēji izprast. 21 gada vecumā cilvēkam nekad nebūs tik liela pieredze, kāda tam ir, piemēram, 45 gadu vecumā. Dzīves pieredze ir tieši tas, ka atšķir padsmitgadnieku no trīsdesmitgadnieka vai trīsdesmitgadnieku no piecdesmitgadnieka.

20 gadi – tas izklausās ļoti nopietni, pat pārāk nopietni, taču zinu, ka trešais gadu desmits man būs vēl lieliskāks un vēl vairāk izdevies nekā otrais gadu desmits jeb padsmitgadnieka laiks. Vēl ir tik daudz ko pierādīt citiem un pašam sev! Ir tikai jāturpina darīt iesāktais, kā arī jānosprauž jauni mērķi, kurus tuvākā vai tālākā nākotnē piepildīt.