Jauna ceļa sākumā

Šo ierakstu sāku rakstīt jau gandrīz kā pirms mēneša, bet tā arī neatlika laiks to iesākt un pabeigt. Pāris kilometrus savā jaunajā ceļā esmu veiksmīgi nogājis, noskrējis un notipinājis. Pirmais mēnesis RSU studenta statusā ir pieveikts. Bet stop! Vēl nevaru teikt “Hop!” pirms neesmu “pārlēcis”, jo nākamajā ceturtdienā rakstīšu pirmo eksāmenu.

Kā jau katrs sākums arī šis nav viegls. Jauni skola, pavisam jauni cilvēki apkārt, citāds dienas režīms, daudz rakstu darbu, dažbrīd pat ļoti daudz. Pirmais, ko visiem draugiem, kurus septembrī izdevās satikt, atbildēju uz jautājumu “Kā Tev iet?”, bija: “Iet patiešām labi. Ir daudz darbu, taču, ja saplāno laiku un dara laicīgi visus darbus, nav problēmu, un viss ir paveicams!”

Jā, laika plānošana ir tas vārdu savienojums, kuru atgādinu ļoti bieži pēdējā mēneša laikā. Pāris reizes esmu jau nožēlojis, ka nepareizi saplānoju savu dienu, taču neviens termiņš netika nokavēts, un tas ir pats labākais. Tā kā joprojām gaidu RSU Studējošo pašpārvaldes solītos bezmaksas plānotājus, joprojām iztieku bez sava plānotāja. Dažas sīkas problēmas tas ir radījis, bet darbu nav bijis tik daudz, lai kaut ko būtu piemirsis vai nepaveicis laikā.

Tajās naktīs, kad esmu nomodā līdz pulksten 4 rītā un vienīgā doma prātā ir “Kaut nu es ātrāk tiktu pagulēt vismaz 3-4 h”, es atceros, kādēļ vispār iestājos RSU. Man ir mērķis! Negulētās naktis, n-tās pavadītās stundas bibliotēkā un apjomīgie kopsavilkumi nebūs tie iemesli, kas mani apturēs. Tajās negulētajās naktīs arī atceros to, ka man vismaz 40 “bēdu brāļi” un “bēdu māsas”, kuri arī ir ne visai izgulējušies un pirms lekcijām vienīgā viņu vēlme ir pagulēt vēl kādu stundiņu.

Uz lekcijām RSU tiešām dodos ar prieku, nevis ar nepatiku vai sliktu garastāvokli, jo tur es sastopu interesantus pasniedzējus, smaidīgos un dažbrīd ļoti jautros kursabiedrus, bez kuriem daudzas lekcijas nebūtu tik interesantas, un, protams, gūstu dažāda veida pieredzi gan komunicējot ar apkārtējiem, gan smeļoties zināšanas no jau pieredzējušiem studentiem.