Atā, skola!

Jāteic, ka savu pašu, pašu 1. septembri jeb 1999. gada 1. septembri, kad uzsāku savas skolas gaitas, atceros fragmentāri, jo atmiņā ir palikuši paši spilgtākie momenti no tās dienas. Tāda īsta priekšstata, ko es varētu sagaidīt no skolas, man nebija, bet zināju, ka iegūšu jaunus draugus un noteikti arī labāk iemācīšos lasīt, rakstīt un skaitīt. Neko citu jau septiņgadnieks nevar vēlēties, kā iegūt jaunas zināšanas par visu apkārtējo pasauli.

Pirmie seši skolas gadi laikam ielika to pašu pamatu manī. Viss bija jauns un iepriekš nezināms. Klasesbiedri, pirmie draugi, pirmie skolotāji, pirmie mājasdarbi, pirmie nokavētie stundu sākumi, pirmās uzslavas un aizrādījumi un vēl, vēl, vēl – tas viss bija pirmo reizi, jo nekad agrāk tas nebija piedzīvots un izdzīvots. Taču pirmie seši skolas gadi bija tikai pusceļš.

Nākamie trīs pamatskolas gadi arī daudz ko iemācīja. Tie iemācīja cīnīties par saviem mērķiem, iemācīja saprast, kurš patiesībā ir mans draugs, bet kurš tikai par tādu izliekas, iemācīja paklusēt brīžos, kad tas ir visvairāk nepieciešams, iemācīja arī izbaudīt uzvaras garšu, kura tika nopelnīta smagos treniņos, un, protams, daudz, daudz ko citu. Un vēl – pašā pamatskolas noslēgumā iemācīja izdarīt svarīgas izvēles, kuras maina turpmāko dzīvi.

Vidusskolas jeb ģimnāzijas gadi. Jā, tie bija patiešām īpaši. No visiem skolā pavadītajiem gadiem, vidusskolas gadi man noteikti visilgāk un visspilgtāk ir iespiedušies atmiņā. Šodien 2008. gada 1. septembri atceros vēl ļoti skaidri. Tā bija patiešām satraucoša diena, jo valdīja liela neziņa par to, kas mani sagaida nākamajos trijos gados. Lielu daļu topošo klasesbiedru es jau pazinu, daļu pat ļoti labi, lai neteiktu vairāk, bet daļu satiku pirmo reizi mūžā. Pirmie vidusskolas mēneši nebūt nebija viegli, jo bija jāpierod pie vidusskolas dzīves ritma. 10. klases mācību gada vidū jau varēja aptuveni apjaust, ko var sagaidīt no nākamajiem divarpus gadiem. 10. un 11. klase bija tie divi skolas gadi, kurus patiešām varēja izbaudīt, jo vēl nebija tā satraukuma, kāds valdīja pirms 12. klases mācību gada. Izlaidums vēl šķita kā kaut kas ļoti tāls.

Savai Āgenskalna ģimnāzijas / Rīgas Valsts vācu ģimnāzijas vidusskolas klasei pirms neilga laika jau veltīju vienu ierakstu, kurā pateicos visiem saviem klasesbiedriem un vēl daudziem citiem. Varu vien vēlreiz pateikt visiem saviem klasesbiedriem lielu, lielu PALDIES! Lai jums visiem veicas un izdodas viss, ko uzsāksiet darīt turpmāk!

Vidusskola man iemācīja, iespējams, vēl vairāk nekā sākumskola un pamatskola kopā. Daudz spriedu un domāju, daudz svarīgu lēmumu pieņēmu. Mēģināju būt atsaucīgs un izpalīdzīgs, cik vien to spēju. Taču tagad ir jādodas tālāk, lai arī cik skaists skolas laiks būtu bijis. No saviem 19 ar pusi dzīves gadiem 12 esmu pavadījis skolā. Vidusskolas absolvēšana ir tikai atskaites punkts, kas simbolizē viena dzīves posma noslēgumu, bet nākamais dzīves posms jau tūlīt, tūlīt tikai sāksies. 12 gadu laikā esmu ieguvis ne tikai zināšanas, kuras man palīdzēs turpmākajā dzīvē, bet arī ieguvis ļoti labus draugus, ar kuriem ir ļoti daudz kas ticis piedzīvots un vēl nākotnē tiks piedzīvots.

Visas 12 gadu emocijas vienā bloga ierakstā nav iespējams satilpināt, lai arī kā es censtos, tomēr šis ir pavisam, pavisam neliels apkopojums. Daudz ko nemaz nav iespējams aprakstīt ar vārdiem, jo atmiņu 12 gadu laikā ir sakrājies tik daudz, ka, ja ne kopotos rakstus, tad biezu grāmatu noteikti varētu sarakstīt.

Atā, skola! Tu man pietrūksi!