Kādēļ ‘Orlach’?

Iesaukas cilvēkiem bieži vien tiek izdomātas joka pēc vai lai nedaudz paķircinātu kādu par viņa ārējo izskatu, ģērbšanās stilu, uzvedību, paradumiem vai ko citu, kas kaut kādā mērā ir saistīts ar šo cilvēku. Šīs citu izdomātās iesaukas pielīp un no tām vairs nevar tikt vaļā nedēļām, mēnešiem un pat gadiem ilgi.

Pirmās iesaukas mēs iegūstam skolas laikā. Tā notika arī ar mani, jo bērnudārzu nebiju apmeklējis, tādēļ pirmā saskarsme ar audzinātājiem un vienaudžiem bija tieši 1. klasē.

Iesauku ‘Orlach’ ieguvu 1. vai 2. klasē (šobrīd vairs tiešām precīzi neatceros, kurā klasē..). Tā ir saistīta ar manu uzvārdu – Orlovskis -, kuru var dažādos veidos locīt un atvasināt. Ja nemaldos, tas bija mans klasesbiedrs Toms, kurš pirmais mani sāka tā dēvēt. Ja es šodien Tomam jautātu, vai viņš atceras, ka bija pirmais, kas mani tā nodēvēja, viņš noteikti atbildētu noliedzoši, jo ir grūti noteikti to, kā tad tā iesauka pielipa man.

Vienā klasē ar mani toreiz mācījās vēl divi Edgari, tādēļ iesaukas izdomāšana katram bija ērts risinājums, lai izvairītos no brīžiem, kad kāds klasesbiedrs nosauc vārdu ‘Edgars’, un mēs visi trīs atsaucamies.

Patiesībā jau tam, kā mūs apkārtējie dēvē, mums vajadzētu būt visai vienaldzīgam, jo mēs katrs piedzimām bez vārda, un vārds mums tika dots tikai tādēļ, lai tas mūsu personībai kaut ko sniegtu un lai vārds atšķirtu mūs no citiem.

Kādam es vienmēr būšu vienkārši Edgars, kādam – Orlačs, kādam – Edzīts, kādam – Edžiņš, bet vēl kādam – Edža. Un ne par vienu no šiem mana vārda vai uzvārda locījumiem es nesatraukšos, jo galvenais nav vārds, bet gan personība, cilvēks, indivīds, kuram pēc dzimšanas tiek dots vārds.

Par ‘Orlach’ jeb ‘Orlaču’ mani dēvē jau aptuveni 12 gadus, taču tikai daži zina patieso stāstu par to, kā radās šī iesauka. Un tieši tādēļ šis raksts par manu iesauku ir tapis.

“Dēliņ, kādēļ Tavā dienasgrāmatā ir vairāk piezīmju nekā uzdoto mājasdarbu?”

Pirms dažām dienām izlasīju laikraksta Diena apkopoto piezīmju sarakstu, ko skolotāji raksta skolēnu dienasgrāmatās. Piezīmes bija vairāk nekā oriģinālas. Un secinājums ir viens – gan skolotājiem ir laba izdoma, rakstot piezīmes, gan arī skolēniem ļoti patīk darīt blēņas.

Instrumentiem būs trīs Gada Balvas 2011 statuetes

Neesmu mūzikas eksperts vai jaunāko mūzikas albumu apskatnieks un diezin vai tāds kādreiz būšu, lai arī klausos pietiekami dažādu stilu mūziku un interesējos par notikumiem mūzikas industrijā, kā arī par jaunākajiem izdotajiem albumiem, taču daru to pietiekami vispārināti un pārāk neiedziļinoties.

Jaunā gada (ne)apņemšanās

Šis raksts nebūs par to, ko esmu plānojis apņemties izdarīt šogad. Nē, ne par to. Jaunu apņemšanos gada sākumā man nav, jo neuzskatu, ka 31. decembra vakars vai 1. janvāra rīts ir tas maģiskais brīdis, kad pēkšņi kļūšu čaklāks, sportiskāks vai draudzīgāks. 

Statistika: radio SWH un radio 101 2011. gada atskaņotākās dziesmas

2011. gads ir veiksmīgi noslēdzies, tādēļ jāsaliek daži tradicionālie punkti uz i. Šogad turpinu pirms diviem gadiem iesākto tradīciju un piedāvāju jums iepazīties ar radio SWH aizvadītā gada 40 visspēlētākajām dziesmām. Taču šogad ir vēl kāds “bonuss”, jo piedāvāju iepazīties arī ar konkurējošā radio – radio 101 – gada atskaņotākajām dziesmām.

Vienpadsmitais – notikumu un pārmaiņu pilns gads

Klāt laiks, kad gada laikā piedzīvoto, izdzīvoto un pārdzīvoto vēlamies salikt pa plauktiņiem.

Lai viss būtu daudz maz līdzsvarā, ir piedzīvoti gan ļoti skaisti brīži, kas noteikti vēl ilgi paliks manā atmiņā, gan brīži, kad pārņem sajūta, ka sliktāk justies vienkārši nav iespējams un skumjas Tevi dzen zemē.

Pāris teikumos uzrakstīšu par katru šīgada mēnesi – cik pozitīvs vai negatīvs tas bijis un ar kādiem notikumiem man tas palicis atmiņā.

Četri mēneši studenta statusā

Šovakar šķiet, ka 5. septembris bija kaut kad vakar vai aizvakar – tik nesen, tomēr realitāte ir cita. Esmu pieveicis savu 1. kursa 1. semestri studenta statusā, mācoties  (jo Stradiņos mācās, nevis vienkārši studē), RSU. Šobrīd tikai pirmo no vismaz sešiem.

InsTRUmenti Arēnā – bauda acīm un ausīm

Kad jau līdz manām ausīm (lasīt – tviterkontam) bija pienākušas pirmās atsauksmes no Valmieras koncerta, radās nojausma, ka Instrumenti ir patiešām pacentušies un radījuši vienreizīgu koncertšovu. Protams, simt reizes dzirdēt nav tas pats, kas pašam vismaz vienu reizi redzēt. Tā nu atlika gaidīt 10. decembri – tūres 3. un noslēdzošo koncertu Arēnā.

Vai bakalaura grāds žurnālistikā ir obligāta nepieciešamība žurnālistam?

Pirms mazliet vairāk kā trijām nedēļām savā twitter kontā ietvītoju šādu tvītu:

Un šis tvīts radīja negaidīti lielu rezonansi manu twitter sekotāju vidū, tādēļ sapratu, ka konkrētā tēma ir pietiekami aktuāla ne tikai man vienam.

Antonio Saljēri Skrastiņš pret Mocartu izrādē “Amadejs”

Sevi ne pavisam nevaru pieskaitīt pie regulāro teātra apmeklētāju pulka, tomēr kādu izrādi vai divas gada laikā noteikti izdodas apmeklēt. Nu jau pagājušo Valsts svētku laikā man bija iespēja pēc ilgāka laika apmeklēt Dailes teātri, lai noskatītos izrādi jeb drāmu 2 cēlienos “Amadejs”.